Karalisks sapņojums

Jāj princis baltajā zirgā un grāvmales vēro it žirgts,
Tam cukura gailītis plaukstā, pūš bārzdā vējiņš it spirgts.
Kur krūmi, kur kārkli, kur ūdens - tu visur princes vardes,
Tās jāatrod, jānoķer, jāceļ - uz mutēm jābučo gardi.

Vien pagaidām cukura gailis,
Tas palēnām izkūst un plok,
Redz tālumā kristāla smaili,
Kas debesīs duras kā spoks.

Grib princis dusēt kā beķers uz bulkām , kas baltas kā sniegs,
Bet trāpās tik barankas caurums, tāds savāds, bet noderīgs prieks.
Zviedz ķēve, kas gaida, kad iedos, tai cukura gailīti stīvo,
A princis tik parausta ūsas, no blašķītes iedzerot sīvo.

Tā paiet dienas un gadi,
Vēl princis jādelē spirgts.
Un netiek vardes tam rados,
Kas kvākstot mīl slapjumos mirkt.