Kā lapas vējā

Es tevi paņēmu- kā vēji paņem lapas
Un varbūt brīdī tajā par vēju pats es tapu
Un tevi svaidīju pa dzīves dziļām grambām.

Tu brīžam iesmējies, tad atkal asras krita,
Bet vējš bez žēlības no visām pusēm skrēja, sita.
Un meta virsū melnām svecēm, izdegušām lampām.

Tu turējies, lai augšup paceltos un tālu aizlidotu
Lai vējš ik mirkli tavu dzīvi raibās krāsās izkrāsotu.
Ar tevi kopā tūkstoš savas dzīves labrāt izdzīvotu.