Pēc vasaras

Pagāja vientuļa vasara,
Jo nebija tajà, ko mīlēt.
Un lietus kā asaras
Skaloja skumjas pār logu rūtīm.

Atnāca rudens, un uzplauka -
Tumši sārtas mārtiņrozes...
Zeltains ābols upē iekrita,
Un atnesa ziņas par Tevi!

Es saukšu:Viens, divi, trīs - nāc!
Ir durvis plaši atvērtas vaļā!
Ja Tevi vēl šaubas māc,
Es palīdzēšu Tev tikt ar tàm galā!

Ņem manu roku savējā,
Un nelaid vairs nekad vaļā!
Pasaule nepazudīs!
Bet sirdis pukstēs daudz skaļāk!

Parkā uz soliņa -
Krīt liepu lapas un kvēli smaržo...
Es gribu Tevi noskūpstīt tā,
Lai Tu jūti kā mīlestība garšo...!