Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Pārdomas par sevi un tevi
Mīļais, nesaki neko, varbūt pat nedzejo
Jo laiks ir krampjos savilcis jostu, Par prieku visiem, par prieku postam, Ka kādreiz labie laiki ar beigsies Un visi pie urnām atkal steigsies, Lai atdotu balsi - kā tādu nieku, Par godu muļķiem un pavēlniekiem. Un izbeidz reiz tēlot stulbeni-strausu, Ar paceltu asti un smadzenēm smiltīs, Tu nevēlies dzirdēt, jo nav tev vairs ausu Bet smadzenēs rūgušpiens sasmacis pildīts. Nāc pulciņā pliks un uzdejosim, Kā senāk, kad somu pirtis bij topā, Un rūgušu suliņu dzerot, padzejosim Par laiciņu īso, ko varam būt kopā, Lai būtu kā bērni, kam nevajag stutes Un visu, kas saujā, to bāzīsim mutēs To visu teicot ar rakstnieka mēli: Vai gribi pa purnu ar ozola dēli?
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|