Jēgu tumsā mēklējot

Tu mani varbūt redzi-
Kā soļus ceļā lēnām speru.
Tu varbūt sevī dzirdi-
Ko domāju uz klusu māju ejot.
Es esmu tukšs kā izslaucīts:
Tāds bija vakars, diena, rīts.

Es vairāk sevī nejūtu neko:
To tukšumu, kas apkārt nevirmo.
Un nesaskatu melnās zvaigznes,
Kas spožā debess zilgmē uzliesmo.
Un nejūtu sev sejā mēness starus,
Kas tumšā dīķī izlej izkausētu varu.

Vai ir kaut kas, kurš pasacīs,
Ka atnāks diena un tāds rīts,
Kad plīvurs manām acīm nokritīs,
Ka savas domas sadzirdēšu pats
Un lēni mani nemals dzīves rats.