Varbūt pa jokam...

klusums
bez skaņas veseri zobenus kaļ
naids iedēstīts prātos milzt
tu brīnies kāpēc tas klusums tik skaļš
un akmens-kādēļ tas plaukstā silst
klusums
vārdiem nav svara
dzeja tāpat tukša
kā upe bez ūdens plūst
skumst diena pēc novakara
un dzirdēt var
kā atmiņas aizmirstas kūst
tu neatceries labo
ļaunums ap dvēseli tinies
bija vārdi kas jāizlabo
bet tos jau vairs neapzinies
klusums kā asmens
pāršķeļ uz pusēm telpu
tagad pasaules divas
kā dvīņu māsas
tikai vējš aizturējis elpu
noraugās kā no varavīksnes
pa vienai aiztek krāsas
varbūt man tikai tā šķiet
ka tas tāpat-pa jokam
laiks klusumā neaiziet
krāj spēkus nākošam lokam