Lielajam Stīmim...

Stāv dzejas ceļi tukši, klusi,
Un vārsmu asfalts sastingst grāvjos,
Jo Lielais Rullis trauc uz citu pusi,
Kur Pegazs domu graudus gremo lēni,
Sev sānus sildot emociju saules staros.

Ak tehnika, cik nepilnīga esi,
Lūk tvaika spiediens tajā strauji krīt.
Mums prieku, smieklus, pārsteigumus nesi,
Žēl mums, tu vārsmu ceļus nerullēsi rīt.

Lai balti spārni tevi tālos ceļos aiznes
Jau nogurums no zemes raizēm zūd.
Tur augšā uzplauks varakvīkšņu pienenes
Tās ļaus par zvaigžņu balodi tev kļūt.