Par veco aku

Pār akas vecajiem grodiem,
Nokaltis vītols līkst.
Tam stumbrs sažuvis,dzeltens
Un lapas ūdenī slīkst:
Kā dzeltanas laivas bez burām,
Kā avīzes vecas bez vārdiem,
Vien pēdējā lapa vēl turas
Pie vītola kaulainā zārda.

Aug puķes pļavās un smejas,
Jo dzīve tām sākas no jauna.
Griež tauriņi dzīvības dejas
Dzied putni gluži bez kauna.
Trauc pāri tiem skanīgi vēji
Met ziedoni smaidošās sejās.

To tverot, lūzt vītolam kauli,
Stāj pukstēt tā mūžvecā sirds,
Tas pārlūst un pārvēršas praulos
Un saimniekam nenāksies cirst.
Bet lapa, vienīgā zaļā
Tā nokrīt... un pīšļos tad irst