Mākoņskrējiens

No kurienes tu nāci, kurp tagad tālāk skrej?
Es pajautāju mākonim, kad lietu tas man virsū lēja.
Ar zibeni viņš nedaudz zemi uzssildīja,
Tad skaļi ierēcās un skat, aiz kalna projām bija.

Tas nepateica labrītu vai dienu,
Vien sēcot aizstūma pa priekšu tumsas sienu.
Un mani laikam nemaz nemanija
Jo pašam elpas trūka mitro gaisu rijot.

Pēc brīža saule plaši savus vārtus vēra,
Joprojām jumti dimantus no savām korēm bēra
Es redzēju, ka mākons steigā kaut ko aizmirsis,
Man varavīksnes loku spožu pie kājām nometis.