Atmiņu putenī.

Šodien apkārt pārsliņas lido,
ne jau tās sniegotās,baltās,tīrās,
kas priecē mūs ziemas svētītos rītos.
Šodien atmiņu putenis dejo,
to saskatīt varu vienīgi es...
Re,viena pārsliņa pielido tuvu,
mirklis,un es jau plaukstā to turu,
izkūst pārsliņa sīksīkā lāsē,
bet tādēļ jau atmiņas neizbālē.
Es lāsītē tā kā spogulī skatos,
man pretī māj meitēns bantītēm matos,
nu tā,kas cepa smilškastē kūkas,
un slēpās vienmēr aiz mājas stūra,
un pasaulē vērās brīnuma gaidās,
tās manas bērnības atmiņas skaistās.
Bet te jau vairākas pārsliņas dejo,
viena pie otras ķeras tās klāt
un izliek vārdiņu,,mīlestība,,
no kura neparasts siltums nāk.
Ir tajā trīs bērni izauklēti
un arī mazdēliņš sagaidīts.
ir bijusi laime un arī sāpes,
viss šajā dzīvē ir izbaudīts.
Atmiņu segā es ietīta stāvu,
priekšā lauks,tik neskarts un tīrs...
Tajā būs jāatstāj soļu raksti,
ko dāvās man katrs nākamais rīts.