Monologs jūras krastā

Salā vientuļā ar vienu līku palmu
Es savas dzīves dienas vēlos pavadīt
Piesaulē sūkt viskiju caur salmu
Un, ēnā guļot, garu kazaskāju tīt

No kreditoriem prom un ļaužu bariem
No radio, kas stāsta briesmu lietas
Bez biksēm kājās, ģīmis asiem sariem
Es ceru, pasaulē var atrast šādas vietas

Tai zemē tālā svētdienas ir visas
Kad vārtīties var salmos, cik vien gribi
Un, ja sāk sānos badīties šīs cisas
Var uzcept kādu lidojošo zivi

Tur dzejoļus var rakstīt jūras smiltīs
Nekas, ja nebūs kam tos parādīt
Ja viļņos čurāsi, kurš vārdu bildīs
Un pasauks kārtībnieku aktu sastādīt

Bet Piektdienis lai klejo ceļus savus
Var būt viņš šobrīd kādā bēgļu laivā tup
Rauj tevi velns un tautas brāļus tavus
Vien jācer, straume tevi neatnesīs šurp

Es paslēpšos no skatiem palmas ēnā
Ja nomaldījies kuģis garām brauks
Un, kamēr pulss būs jūtams manā vēnā
Vien krabis vientuļnieks būs vienīgais mans draugs

Vēl vienu viskiju un dūmu šajā krastā
Un tad lai vēji manu palmu gāž
Vēl vienu nāru atvadām, un basta
Un tad lai salai jūra viļņus pāri brāž