Pērtiķa gads

Spogulīt, spogulīt- parādi man tā,
Lai redzama nav seja- bārdaina,
Ar riņķiem zaļajiem zem šaurām actiņām,
Un neļķe vītusi raupjā rociņā.

Jau tagad miglā asaro skats
Un cauri tam mutulim spraucies tu pats.
Ak tēvi, vectēvi atklājiet man:
Kāds šodien mēnesis, diena un gads!

Visapkārt gruveši, zeķes un posts:
Zem galda guļ burkas, bet nevaid ko kost.
Es piesaucu debesis, tāds noguris pērts,
Nav dzīvot, nav dzīvot pagalam vērts!

Uz ielas pērtiķi, cilvēku sejām,
Tie skraidelē, braukā un redzami ejam.
Es vienīgais cilvēces pārstāvis
Pie sasistas siles nu palicis.