misija

Brīžos kad sirds balss manī ierunājas,
Tā ir kā eiforija, kas pār mani pārklājas,
Viss it kā peld, un laika ritums apstājas,
Vairs nemoka jautājums kas tu esi un kur ir tavas mājas.

Par ko tu cīnies un ko sev centies pierādīt,
Un dperesīvas emocijas sevī apvaldīt,
Ja tu spēj gaišo, īsto ceļu saskatīt,
Bet tas ir trausls un to ir viegli aizbaidīt.

Ir protams uzvedības normas un kaut kādi rāmji,
Kas neļauj par visu ņirgāties klaji,
Nav nozīmes tam ko iepriekš sarunāji,
Pa vieglāko taciņu barā tu gāji.

Dažādi cilvēki atšķrīgas vērtības,
Cits nevar iztikt bez mācītāja svētības,
Bet kādiem ir svarīgas mantiskas greznības,
Neliegšos – arī man patīk ērtības.

Gribēju pavisam kaut ko citu pateikt,
Tos laimīgos indivīdus apsveikt,
Kas nespēj sajūtu verdzībai atteikt,
Tikai tā ir vērts šo misiju pabeigt!