Rudens ceļi bezgalībā

Varbūt vēl kāda lapa kritīs,
Varbūt vēl ziedi sastigs salā.
Kādam no rīta vecs pulkstenis sitīs,
Vēstot, ka ceļš nu beidzot ir galā,

Varbūt, ka neredzi lāses, kas sastingst,
Varbūt Tās asaras, kuras krīt,
Sniegpārslās baltās, kas mūžīgi dzimst,
Dvēselēm aizejot, šodien un rīt.

Plaukstas skauj ērkšķus, tie sāpīgi duras,
Sirdī sāpes neprātā kliedz.
Vienīgi sniegpārslas debešos turas,
Vējos tās aizsijā eņģeļu spiets.

Ceļi, ceļi, kas sākas un beidzas,
Ceļi , kam vārda un putekļu trūkst.
Daudzi atnāk un projām tur steidzas,
Atmiņu pilis sadrūp, tad grūst