Pusnakts kauss

Vaid pusnakts jūtu pārpilnībā,
ir mīlas avots piepildīts,
no tavu plaukstu kausa dzeru
es kristāldzidras cerības.
Tur spoguļojas patiesība,
kas debess sapņus atstaro,
un vārdi, kurus vēlos dzirdēt,
pirms neizšķīst tie šļakatās.

Ja kauss reiz pielikts ir pie lūpām,
līdz dibenam tas jāizdzer,
jo greizsirdība, grēki, vainas -
tie mīlestības bērni ir.
Tas jādzer ilgi, lēnām,maigi,
nav pienācis vēl kaisles laiks,
kad manas lūpas meklēs tavas
un rokas matu cirtas šķirs.

Vien dvēseļu un roku trauslums,
spalgs kliedziens caururbj klusumu,
un avots piepildās ar kaisli,
ka tajā gandrīz slīkstu es.
Bet dzeru, nav pat nomirt bailes,
jo nācis atdzimšanas laiks,
ir pārpildījis pusnakts kausu
kāds prātam nesavaldāms spēks.