Dzejolis manai bijušajai

Ar lielveikala vitrīnas manekēna stāju
Un zobu pastas reklāmas smaidu
Es meiteni draudzēties uzaicināju
Tik elegantu, gudru un slaidu

Ar deguns stundot mākoņu grēdas
Un dievinot dejas un seksu
Viņa teica, ka nākot no Andromēdas
Un saukāja mani par T. Reksu

Bet draudzība dzisa kā sēkociņš
Kā jau draudzības reizēm mēdz darīt
Un gluži kā nelaimīgs polterspociņš
Es sēžos šo dzejoli radīt

Ak, lielveikala manekēna pleci un kājas
Ak, mākoņus stumdošais deguns
Vēl tagad pie Buļļiem vai Bolderājas
Zem viņas soļiem skan asfalta segums

No tās reizes es vitrīnām līkumu metu
Un nelabprāt pērku zobu pastu
Bet, skraidīdams ikdienas kilometru
Es sevī T. Reksu nesu kā nastu