Ziedu karaliene

Pirmos cilvēkus,
ieraugot Ēdenes dārzu,
visvairāk pārsteidza ziedi,
kas priecēja acis visu dienu līdz rietam,
jau sākot ar pirmo saules staru...
Bet starp krāšņo majestātiskumu,
bezgalīgajā floras daudzveidībā –
krāsu noskaņās, to siltumā,
izsmalcinātajā pumpuru elpā
un aromāta fluīdos,
valdīja sapņu apogejs -
ziedu jūtu burvīgums – radīšanas gars,
reibinošā jūsmā.
Taču Ievas sirdi visvairāk valdzināja
visu ziedu karaliene,
savā neaprakstāmā krāšņumā –
Paradīzes Roze brīnumainā...
Tās purpura ziedlapiņas,
skaidri iezīmētām apmalītēm,
mirdzēja greznajā, figurālajā pumpurā
un līgani veidoja ziedu formas,
spīdinot rasas dimanta kristālus,
saules gaismā maigajā...
Vēl ērkšķus tā nepazina
un Ieva, starodama,
bieži pastiepa rokas pēc stublāja gludā,
kas maigajai rokai tā ļāvās,
ka nepalika ne rēta ne sārtums,
bet roze turpināja ziedēt
kā dārza lielākais krāšņums...
Un tikai grēkā krišanas stundā,
tika pārkāpts kad likums,
un cilvēks bez kavēšanās
no Paradīzes dzīts,
jaukā pasaule zuda, kas no paša sākuma bija
un piepildījās dēmona sapņi,
jo nebija cilvēka vairs,
kas būtu šī skaistuma cienīgs,
bet Eņģeļiem asaras lija,
uz rozes purpura ziediem...
No tā laika uz stublāja zaļā
jau asie ērkšķi bija.