Savāds.

Tu centies domāt labu tad kad viss slikti,
tu centies aizmirsties jo atmiņas grauž dikti,
tu centies lūgt kad vairs nekontrolē sevi,
jo sirds, tā aizrautīgi lidinās gar tevi.

Vai tā kāds ir lēmis?
kurš starp mums ur nezāli sējis?
vai viss tiešām tik slikti?
saraucu pieri, domājot dikti
es pats vainīgs,
nē, nēesmu es laimīgs,
bēdāties nav laiks,
taču mākonis nāk virsū, svaigs
no skata tāds diezgan maigs
pienākot tuvāk, melns un baigs
beidzot arī ieraugāms tā vaigs,
tas savāds, ar izdomu bagāts,
melns un ar iztēli apmāts.
vai tas reiz ar beigsies?
Šīs pārdomas, šīs bēdas aizsteigsies?

Esmu aizelsies, trūkst elpa
trūkst telpa, kurp patverties
kurp aizmirsties un atgriezties,
pietrūkst Dievs, kurš šeit nav lieks,
kuram nav būt šeit liegts,
vai esmu šeit viens?
es jautāju sirdij,
kas tirdī,
kas mirt bij gatava jau,
kas irst kā diegs atstāts,
viens un nelaimīgs tas apklāts