Zelts

Lēnām mēs sarūgstam, citi gan saskābst
Bet tikai retais pārvēršas vīnā
Es rūgstu kā alus, līdz spunde izsprāgst
Un pārtopu eliksīrā
Kas dažiem gan šķitīs pa prastu
Un nederīgs jūtīgām iekšām
Bet bradājiet vien tik gar krastu
Kur jūraszāles pūst riekšām

Pērles mēs meklējam, citi rok zeltu
Bet tikai retajam izdodas atrast
Es pats esmu zelts, lai kā jūs to peltu
Un grūti būtu to saprast
Bet rakņājies vien tajā draņķības kaudzē
Un ložņā zem zemes kā kurmis
Vai mēģināt pieteikties sektantu draudzē
Un pātaro, kamēr ciet širmis

Kurš gan nav redzējis laimīgos ļaudis
Kam palaimējies ir izrakt
To jāglabā ķešā, līdz klāt nav kāds skauģis
Kurš mēģinās tūlīt to izkrāpt
Tā nu bez miega to mantību sargā
Un slēpjas aiz atslēgām sešām
Bet ko gan var noslēpt no likteņa bargā
Un pats ja ar caurām tu ķešām

Es pats esmu zelts, un ko gan tu ņemsi
Lai slēptu aiz biezajām durvīm
Kā manā vietā par vērtībām lemsi
Jo esmu pa prastu tam kurvim
Ko līdzi tu nēsā, brienot gar krastu
Pa pūstošām jūras zālēm
Un laika tev neatliek skatīt to mastu
Kas dodas uz svešajām tālēm