Būris

Ar kritiku var reizēm darīt gauži
Un teikt, ka uzrakstītais viss ir draza
Peld dzejas dīķī panti tā kā plauži
Vai dzejnieki, ko badījusi kaza

Es neciešu, ja skaita manas glāzes
Kas izdzertas, lai suminātu dzīvi
Un lieciet mierā pieklājības frāzes
Kad redziet manu aizpampušo ģīmi

Man nepatīk, ja kāds pār plecu skatās
Kad dzejoju, vai čurāju aiz bodes
Vai arī tas, kā saimniecība kratās
Ja apakšbikses sagrauzušas kodes

Un nav ko glūnēt pustukšajā žaunā
Kad žāvājos, vai arī skaļi dziedu
Un dzejnieki, lai nepaliktu kaunā
Blēj āža balsī „Dažu skaistu ziedu”

Bet Rīgas torņos bleķa gaiļi klaigā
Jau peļķēs pavasara lieti krājas
Gar slēgtām durvīm naktīs mūza staigā
Un meklē, kur lai atpūtina kājas

Brauc garām limuzīns ar tumšiem logiem
Un cēlā gaitā nogriežas ap stūri
Šai šķērsielā aiz apčurātiem žogiem
Es izīrēju mūzai savu būri