cinisms

To akmeni krūtīs tu sasiti šķembās,
Lai šķautnes šķīst un lai sāp...
Kad asiņo sirdī, kā sadurti mieti.
Un jūtas lai tekā, kā skudras izjauktā pūznī,
Glābjot ko var, kad viss, kas glābjams ir lieki.
Nepareizi mēs cilājam spārnus.
Atvēziens neizdodas.
Un cilvēks ir nogrimis dziļi, dziļi,
Maldoties melnu akmeņu žūksnī.
Tev – viss ir vienkārši.
Es – palieku viena.