Nekas nav absolūts

Nekas nav absolūts.
Vai varu par to absolūti pārliecināts būt,
Ja nebalstu es dzīvi tik uz nejaušībām,
Bet domāju par cēloņiem un likumsakarībām,
Vai varu apgalvot tik droši,
Kas pašu apgalvojumu liek apšaubīt?

Kaut pieķeramies lietām nemainīgām
Ar pārliecību - lietām stabilām,
Un domājam, ka iespējams nekādi
Nav tas, ka kvadrātsakne kādreiz
No deviņi var nebūt trīs,
Tas neļauj izslēgt loģiku,
Tas drīzāk izmisumā dzīs.
Jo nenoteiktība ir eksistence,
Ar to mēs visi vienmēr sākam,
Un tāpēc apgalvojums kāds,
Ko izsakām kā katrs mākam,
Lai gūtu pamatojumu jebkādu,
Ir jāpierāda.
Kaut kur jau jāpiekāpjas ir,
Jo pieņēmumi svarīgi mums pašiem,
Kad sastopam daudz sarežģījumu,
Ko izskaidrot tik viegli neizdodas.
Bet, jo ir vairāk pieņēmumu,
Jo vairāk jautājumu rodas
Un neizbēgamu secinājumu,
Ka nederīgi, jo pierādāmi nav.
Tad drīzāk saki - es nezinu, es daudz ko nezinu,
Tā būs visgodīgākā atbilde,
Taču visgrūtākā no visām pozīcijām,
Kā atzīties, ka nevari
Pats izkļūt tu no atkarībām savām
Un senām māņticībām.


Nekas nav absolūts.
Kas būtu novērojams,
Tas nav noturams,
Ne hipotētiski, ne tīri praktiski.
Pat tad, ja gribētu mēs piekāpties,
Tur vienmēr atradīsies pretruna,
Kas liek mums atkāpties.
Tad varbūt beidzot padosimies,
Lai kā arī to negribētos,
Un godīgi sev atzīsimies,
Ka viss ir apšaubāms un maz mums zināms.
Nekas nav absolūts.