Bahs Rīgas Domā

Pēkšņi atskārtu,
ka šī Tokāta un fūga,
kas laistās visās varavīksnes krāsās,
ne tikai man dziļi ielīst sirdī,
kad zemā dūkoņā klājas skaņas,
kas atvērdamās notrīc virs mums,
veltīgi pūlēdamās uzlidot padebešos,
jo tām neļauj pacelties kaut kas noturošs minora varā,
un atkal tāla pērkona atbalsis, sagūstīto skaņu ilgajā drebēšanā,
kad jūra satricina klusu plūstošos ūdeņus ar paisuma dunu,
kas bez pēdām pazūd,
izlejoties smilšu graudiņu polifonijā,
bet ne jau uz ilgu,
jo ērģeļu reģistri ir visvareni -
šķiet, reizēm tie zemi nomet pie debesu kājām,
līdz smeldzošās tercās iekrāsots,
krīt krāšņais, zīdaini krokotais rieta priekškars,
un ugunssārtā roze dziest...