Pieres vieta

Ir neizsakāmi smagi
saprast to bez vaidiem,
kā ļaunums tavai miesai caurduras,
un pieņemt savu zemes krustu taisnīgajam,
lai sajustu ar pleciem to, ko sirdī paredzi.
Kad pacelts augstu pāri visiem,
ar paradīzi reizē vari elli iepazīt,
tev acīs riets, bet delnas caururbj naglas
un lejā pūlis, ļaunumā, kas aptracis.
Ir nāve nevis ārpusē, bet krūtīs,
grand pērkons,
lietus līst kā sievu asaras,
un mīlestība, kas nav izžuvusi,
ar asiņainu straumi sānam pārlejas.
Tavs skatiens, kļuvis ass kā naža asmens,
vēl atrod Pilātu, kurš tevi pārdevis...
„Ir jāpiedzimst, lai mirtu...
un no jauna... atkal...
tā Kunga vārdā...” -
un izdziest
krustā sistais pravietis.
Ir neizsakāmi smagi sajust šķēpu sirdī,
vēl smagāk - ļaunumu, kas neiznīkst,
bet laikam jau tā būs, un nevis liekas,
ka sirdij šai
uz krusta vietas nepietiks...