Starp mums

Tekošs ūdens droši atmiņas nesa,
Kopīgās abiem turēja, nedalīj` pusēs.
Tik dzidrs, ka viss tam cauri redzams;
To izgaršojām, smēlām mutēs.
Bet tagad
Starp mani un tevi tek ūdens kā upe,
No abām pusēm to krasti stutē;
Guļ tajā tūkstošiem mēmas mutes,
Tā aiztek, slīcina, bet turpina klusēt.

Auga koki, atmiņas zaros nesa,
Zargalos kāra augļus liegtos,
Rādīja, kā stipram būr, kad redzams,
Kad saliecies it kā lūztošs liekos.
Bet tagad
Starp mani un tevi aug mūža meži,
Tiecas mākoņos neaizsniegtos
Un nekad tie neatļaus izcirst sevi,
Lai arī kā uz to kāds tiektos.

Gulēja akmeņi zemē, atmiņas nesot,
Centās tās drošāk par cietumiem glabāt;
Nesabruka, kādam tos projām metot,
Svešās rokās nedrupa, vien manās, tavās.
Bet tagad
Starp mani un tevi kalni slejas,
Nevienam neatļauj apiet apkārt;
Nezin`, kas otrā pusē tur slēpjas;
Kas pāri kāps, tas tiks auksti pakārts.