Par astrologiem (Fabula)

Tam acis uz debesīm tiecās,
Lai zvaigznes var saskaitīt.
Tik labi šai nodarbē veicās,
Ka sajutās astrologs īsts!

Reiz, degunu debesīs iedams,
Tas pēkšņi juta, ka krīt,
Un atjēdzās pamestā akā,
Pat dienā kur zvaigznes spīd.

Tak turpināja vēl skaitīt,
Līdz kamēr... līdz attapās...
Nu varat te raudāt, vai smaidīt,
Nudien tālāk nerakstās.
* * *
Nu izglāba jau "astrologu”,
Bet vienu padomu gan dodu -
Pirms acis celt uz "zvaigžņu mājām",
Der paskatīties... sev zem kājām.