Par blusām (Fabula)

Tā gadījās, ka sētas krancis,
Reiz blusās iedzīvojies bija.
Tas dusmīgs kasīja sev asti:
„Nu kura gan tā apveltīja?

Man draudzenes tak ļoti smalkas,
Ar spožām siksniņām un bantēm.
Tām purniņi kā nolaizīti.
Ir jauki tādām piesist kanti.

No kuras gan tā ķeza būtu?
Lai jorkšīriete, neņem ļaunā,
Un taksene un foksterjere...
Bet sagādājāt jūs man kaunu!

Kad uzzinās to visi mājās,
Es apsaukāts un izsmiets tikšu.
Gandrīz vai jāskrien slīcināties,
Kur citādi gan tāds es likšos?”

Tas ilgi gudroja ko darīt:
„Vai nocirst īsāku to asti?
Kā būtu, ja to svilinātu?
Nu nē, tas būs pavisam prasti...”

Te vetārsts krancim talkā nāca,
Uz astes berot hlorofosu,
Pie kam, vēl gudri pamācīja:
„Pirms laizīt, ieteicams ir ostīt.”
***
Ir bučot visas - kaitīgi,
Lai kā tev gribas laizīties.
Ja runāsim mēs atklāti -
Var astē blusas gadīties.