Zvirbulis un balodis (Fabula)

Reiz ziemā Balodim tik tiešām ļoti veicās,
Tas ieraudzīja maizes druskas kupenā,
Bet nepaspēja viņš pat lāgā sakļaut spārnus,
Kad neaicināts skolotājs jau bija klāt.

- Nu neplanē tak virsū, nevajag tā steigties,
Te viens ar miežu graudiem vakar aizrijās,
Jo pietrūka tam pacietības ieklausīties,
Kad stāstīju, kā knābāt ir vispareizāk.

Nu pagaidi, tu labāk pamācies kā vajag,
Vēl paspēsi tak pilnu guzu pieēsties!”
Un Zvirbulis tik lēkāja un žigli knāba,
Ka Balodim tik atlika vien brīnīties.

Kad likās, nu ir gana, nu ir skola rokā,
Nu laiks tos jaunos paņēmienus lietā likt,
Jau Zvirbulis bij’ visas druskas noknābājis
Un pāri pagalmam pie citiem muļķiem – žvikt!