Par ģēnijiem (Fabula)

„Cik brīnišķīgi gan es dziedu,
Ir balss man skanīga kā strauts!
Nav cita putna it neviena,
Kam sacensties ar mani ļauts.

Mans talants taču nepārspējams,
Es dziedāšanas ģēnijs īsts!
Ja sadzirdēs to lakstīgala,
Aiz skaaudības tā pārplīsīs.” –

Tā vista kladzina uz laktas,
Līdz visiem tas jau apnicis.
Pat runcis iemucis ir kaktā,
Un gailis sen jau pieklusis.

Te saniknotā ķēkša steidzās
Un savāca to mielastam.
Tā skaistā dziedāšana beidzās
Ar zupas katlu pusdienām.