Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Zaķis un vārna (Fabula)
Reiz kādā dienā parastā
Uz zara vārna sēdēja. Un pati savā nodabā Kaut ko tur gardi knābāja. Tā skatījās no augstumiem Kā saule slīd uz vakariem, Kā pasaule tur rosījās, Un mielodamās knosījās. Te garām skrēja zaķītis, Uz augšu skatu pametis, Redz vārnu citus vērojam Un nododamies slinkumam. „Es arī ļoti gribu tā, Vien zvilnēt savā nodabā, Kā citi strādā skatīties, Un cauru dienu slaistīties”. Uz leju vārna paskatās Un garausītim saka tā: „Tak sēdi, zaķīt, arī tu, Vien liec aiz auss šo mācību...” Vai zaķis tālāk klausījās? Tas aši laidās ļekatās Un greizacainā lielībā Pret sevi juzdams cienību, Ar ķepām augšup apgūlās Uz priedes celma mežmalā. Par ko nu visi brīnījās, Līdz lapsa garām gadījās. Tai acīs dzirkstis iegailās – Cik viegls medījums ir tas! Nu ko te vairāk varu teikt, Te zaķa dzīves stāsts ir beigts.. Nu kā jau arī sapratāt, Tā lielībnieku aprija. * * * Jau lapsa gardi mielojās, Kad vārna zarā noķērcās: „Žēl, nepaspēju pateikt es, Jo jozi prom, ko kājas nes – Ja gribi tikai slaistīties, Ir jāprot augstu apsēsties...”
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|