Zaķis un vārna (Fabula)

Reiz kādā dienā parastā
Uz zara vārna sēdēja.
Un pati savā nodabā
Kaut ko tur gardi knābāja.
Tā skatījās no augstumiem
Kā saule slīd uz vakariem,
Kā pasaule tur rosījās,
Un mielodamās knosījās.
Te garām skrēja zaķītis,
Uz augšu skatu pametis,
Redz vārnu citus vērojam
Un nododamies slinkumam.
„Es arī ļoti gribu tā,
Vien zvilnēt savā nodabā,
Kā citi strādā skatīties,
Un cauru dienu slaistīties”.
Uz leju vārna paskatās
Un garausītim saka tā:
„Tak sēdi, zaķīt, arī tu,
Vien liec aiz auss šo mācību...”
Vai zaķis tālāk klausījās?
Tas aši laidās ļekatās
Un greizacainā lielībā
Pret sevi juzdams cienību,
Ar ķepām augšup apgūlās
Uz priedes celma mežmalā.
Par ko nu visi brīnījās,
Līdz lapsa garām gadījās.
Tai acīs dzirkstis iegailās –
Cik viegls medījums ir tas!
Nu ko te vairāk varu teikt,
Te zaķa dzīves stāsts ir beigts..
Nu kā jau arī sapratāt,
Tā lielībnieku aprija.
* * *
Jau lapsa gardi mielojās,
Kad vārna zarā noķērcās:
„Žēl, nepaspēju pateikt es,
Jo jozi prom, ko kājas nes –
Ja gribi tikai slaistīties,
Ir jāprot augstu apsēsties...”