Ugunskurs , kas dienā kvēlo

Cērt stumbrā kaltušā kāds dzenis,
Un mežs aiz pateicības galvu liec.
Cērt malkcirtis un mizas drūp.
Trīc mežs, jo baidās cirvja zoba cietā,
Jo zina tas, ka kaut kur sārta guns jau kūp.

Tur sadeg viss, kas reiz bija priecīgs:
Tur izkūp vējos Žanna, arī Bruno.
Un žēli izskan baisais vārnas kliedziens,
Bet meži deg un krāsmatas vien dūmo.

Tas ugunskurs, kas dienām kvēlo,
To ūdens, asins nedzēsīs.
Lai piedod Dievs, ka negribam tos žēlot,
Līdz koki mūsu zemē izzudīs.