Ļauj Sauli paņemt saujās

Es cenšos sevi apturēt
Dienās tajās,
Kurās stāvot kraujas malā, vēlos lēkt.
Un Sauli turēt saujās,
Tik baltās un neapdzedzināt plaukstas
Un gaidīt, kad kāds nāks mani savaldīt.
Bet tad plaukstas kļūst aukstas jo aukstas,
Mana dvēsele cenšas visus aizbaidīt.

Mana dvēsele ceļo caur naktīm vistumšākām
Un visspožākām dienām,
Caur visskarbākiem vārdiem un skaļākām dziesmām,
Cauri cerībām un svaigi krāsotām sienām.
Vasarā tā nesagaida pat Sauli rietam,
Taču ziemā neļauj nosalt, neļauj palikt man vienai.

Ļauj Sauli paņemt saujās
Un neapdedzināt plaukstas,
Kas ik sekundi salst un paliek aukstas jo aukstas.
Mani plakstiņi vien lēni tumsā raustas...
Tie dvēseli domā vai atrast maz var,
Lai nosalt nespētu šovakar.

Bet Saule apdedzina plaukstas,
Kas nu pat šķita aukstas jo aukstas...

Un Tu esi vīlies mazliet,
Ka tas kas tik vienkārš un pazīstams šķiet,
Patiesībā apdraud Tevi ikdien.
Un Tu esi pat vīlies mazuliet,
Kad attopies, ka katrs pats izvēlas ceļu, ko iet.