Neliela atkāpe no meteoziņām

es šonakt pastaigājos Mēness dārzā
kur sarmas rakstiem izrotāts ik zieds
kur sudrabrotas sakārtas ik bērzā
un gaisā virmo zelta bišu spiets

man vaigus skāra draiski mēnesstari
kā mīļo lūpu siltais pieskāriens
kā tavi mati vijīgi un gari
kas allaž mani sapņu tīklos sien

zem kājām taka zilpelēki blāva
man ceļu rādīt pati pieteicās
un zvaigznēm uzkāpt neatļāva
no debesīm kad krita tās

man šķita ka pie tevis dodos
kā mājās nākot klīdis suns
un tikai tad kad rītā modos
es sapratu –tā malduguns

tāds Mēnesdārzs- uz laika maiņām
drīz atkal puteņos un snigs
bet vientulību sapņi gaiņās
un neliels prieks no tiem mums tiks