Piena ceļš

Uz aizsnigušā Piena ceļa panti
Ir izbiruši Pegazam no kulbas
Kāds iesējis tam astē rõzā banti
Drīz atkal pasaulē nāks rindas stulbas
Par pagājušo jaunību un vīnu
Kas, gaidot brīnumu, ir glāzē saskābis
Par siena šķūnī pazaudēto nevainību
Par sivēnu, ko saimnieks svētku galdam nokāvis

Tik skumīgs profils Pegazam no malas
Ar spārniem nolaistiem un nodzisušu skatu
Kur domu lidojums, kur eksotiskās salas?
Vai kaut kas spēj vēl izsaukt smaidu platu?
Kur jūsu mati, dzejas daru tauta?
Tā galvas pamazām vien pārtop pakaļās
Vispirms pēc formas, tad pēc pildījuma
Un arvien tukšākas šļūc vecās kamanas

Pār tukšo mežu riņķo vārnu bari
Un miesnieks aizved līdzi sapņu zirgu
Gaist Piena ceļš, un blāvas saules stari
Jau gaismo skaļo liekulības tirgu
Un sabirst papīrlapā dzejas panti
Ko gluži kauns ir kādam dot vai rādīt
Pirms nav vēl nācies sastapt sirmo tanti
Ej labāk izcirtumā kādu koku stādīt…