Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Cik pilnmēnešu
Mēnesnīca kaitināja
ar savu apelsīna aromātu, bet es elpoju ar pilnu krūti, vēlēdamies aizmirst sevi un izkust bez atlikuma nakts noslēpumā. Un nodrebēja manas rokas – spārni, vēl un vēlvienreiz, un lūk, es vairs neesmu ne šeit, ne tagad un ne pavisam viens. Acis. Tās pazinu pēc neizteiktā jautājuma: „Bet kā tad tā?” Un straumēm izlija neteiktie vārdi, kurus biju iemācījies skaitot laiku pilnmēnešos, un pamirām uz mirkli, un nodrebējām, atguvušies no ilgo gadu nošķirtības, un izmisīgi saplūdām, uzņemdami viens otra siltumu... Bet mākoņi, mirkļu valdnieki, nozaga gaismu, un sapnis nogrima naktī.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|