-----

naktī sala
varēja dzirdēt kā zāle drebinās
(nevienam nepatīk aukstuma skavas)
kā krītošās lapas izmisīgi mēģina noturēties gaisā
un izčabina skumjas pēc zaudētā zara
varbūt tās ilgas tavas
kas tur mēnesnīcā lidinās
atnākušas skumjas sēt
vajadzēja pajautāt
kādēļ viņas tā dara
tomēr vārdi sasala mutē
tava mēle tos veltīgi mēģināja atkausēt
bet siltums tiem netika klāt

sāpīgi sala
toties varēja dzirdēt kā zvaigznes mirgo
kā tava elpa sapinas manos matos
kā nakts dienu rītausmai tirgo
un mēness mākoņos brien
bet aiz loga klusi kā mīkstos ormaņa ratos
aizbrauc tavs pēdējais pieskāriens

naktī sala
tu teici-ko sējām to vāksim
zinu nāks atkal ziema gara
bet varbūt visu no jauna sāksim
šoreiz bez pavasara