It kā...

Aizvērto acu miglainās lappuses
gluži kā pusnakts pieturas dvēselei,
kad sirds par pusvārdu atklātāka top,
bet septembris
joprojām turpina sargāt savas peizāžas,
kā kūlīšos sasietas,
nodzeltējušas vēstules,
un visu laiku vērmeļaini līst,
ļaudams ūdenim vienmuļi tecēt pa stiklu,
it kā dodamas nesaprotamus mājienus,
bet varbūt tie tikai rēgi
vai kaut kādas zīmes,
jo tavi kastaņbrūnie mati vijas un vijas
kā smalks, vēja tamborēts tīmeklis,
līdz rītausmas neļķe
jau pakarinās uz priekšnama naglas,
bet nesen nodrukātajos zāles sējumos,
kā „ex libris” , ielikts pelēkais lietus
un ar peļķēs iemestām lapām
rudens paisums ir sācies,
it kā Arktiskais okeāns
būtu modies zem ledus,
un tavs čuksts jau izdziest kā atbalss -
„ uz drīzu”...
un tavi mati,
kā nobrieduši rudzi,
kā ūdens čalas,
kā vējš,
kā reibinošs sarkanvīns...