Rudens elēģija

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Pirkstus sadūru es,
Vēji rožlapas nes.
Sirdī dzelonis ass,
Graužas tas atmiņās.

Tumsa kā mākonis smags,
Taku pārklāj un slīd.
Uz to pusi, kur rīts
Tur, kur iedomas mīt.

Nenāksi šurpu tu vairs
Rudens mēteli segt,
Tur, kur visi reiz guls
No dzīves klusumā bēgt.

Asaru lāses-dimanti
Straumēs pār vaigu rit.
Paliec uz mirkli, palieci
Kamēr vien pulksteņi sit.

Nelūdzu pasaulei maigumu,
Tikai iesārtu ziedlapu.
Visu par viņu atdotu
Tevi, ja tajā skatītu.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
bariss	2014-10-17 13:18
Skat, lāčuks manu rozi saostījies:))))
laukroze	2014-10-17 13:33
nebeidzamā rožu tēma, skaisti... mēs jau visi ietekmējamies viens no otra..;)
assortina	2014-10-17 19:20
Romantisks lāčuks! :)
klusaisMiileetaajs	2014-10-17 21:57
Sursurlācis tomēr vājuma brīdi pārcietis un atkal dzejo! :)
forma1961	2014-10-18 11:44
Rudenī taču Lāči uz guļu,bet šis par rozēm bradā.Viss pasaulē sagriezies otrādi.Āpāc.
ungure78	2014-10-18 13:23
:D
vanadziene56	2014-10-18 17:20
Tev vēl sirdī vasara kavējas-rožlapas jau vēji savākuši... Tagad sāc priecāsies par pāri palikušajiem, nosarkušajiem mežrozīšu augļiem ar kuriem vēl putiniun zvēri mielojas...
hefny	2014-10-18 21:42
jā, jā ,susi, mežrozītēs viss sārtais maigums tagad sartajos auglīšos, i sarkani, i diži veselīgi!
Plaanpraatinjsh	2014-10-19 16:33
Kur tad nu Tu pātrauksi dzejot,par vēlu,jo esi tur līdz ausīm iekšā.:)DD
virvirbams	2014-10-24 16:30
spēcīgs darbs

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!