Zvaigznes

autors: rumpelrukis [dzejoļi]

Es gribu izplest spārnus,
ar vienu vēzienu no zemes atrauties.
Lai paliek raizes,
lai bēdas nespēj tikt man līdz.
Es gribu prom,
no zemes prom.
Starp spožām zvaigznēm iespraukties.
Simttūkstoš zvaigžņu puteklīšos izšķīst,
vai vienā, mazā zvaigznē pārvērsties.
Ar aukstu gaismu spīdēt un nezināt kas raizes ir!
Vien sīka balstiņa,
Tēt es Tevi Mīlu.
Liek sirdij nodrebēt,
liek ritēt asarai pār vaigu.
Tā spārnus sakļaut liek.
Dod spēku pacelt zemeslodi un
visas bēdas nenozīmīgas man šķiet.

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
lapsu_aacis	2014-10-05 04:26
un kur dzeja?
forma1961	2014-10-05 09:26
Jā bērni svēta lieta.Bet dzejas tiešām nafffff
Plaanpraatinjsh	2014-10-05 10:35
Fundamentāli.
hefny	2014-10-05 10:45
būs. dzejas pieraksts turmāk vairāk un vairāk būs,-ja spārni ir, ja bērns ir,-tad arī dzeja ir.
baalzams	2014-10-05 11:35
gaidām paceļamies zemeslodi.
FAETONS	2014-10-05 11:53
Doma laba un saprotama,izteiksme nav sevišķi veiksmīga,domāju,ka te labāk būtu bijis rakstīt klasiskajā stilā.
virvirbams	2014-10-05 20:29
labs dzejojums,skaidra poetiski meistarīgi izteikta doma. Paldies autoram!
klusaisMiileetaajs	2014-10-06 13:40
Savāds tēlojums.
virvirbams	2014-10-07 15:34
kādēļ dzēšiet manus komentārus draugi?
virvirbams	2014-10-07 15:37
Paldies no sirds! Viss kārtībā tagad. Autoru labprāt prēmēšu, dāvinot mākslas darbu!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!