Vientulība

autors: klusais_zieds [dzejoļi]

Melns klusums man šonakt apkārt,
Pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem.
Tik atmiņas par seniem laikiem
Remdē manu sirds vientulību.

Nenokrīt pat lietus pile,
Kas pārtrauktu šī vakara klusumu.
Tik vientuļa asara, lēnām slīdot,
Remdē manas sirds slāpes.

Un nakts aizskrien ilgojoties,
Tukšā klusumā, bez mierinājuma.
Tik sirds turpina skumt
Pēc smaida, kas remdētu man sāpes.

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
lapsu_aacis	2014-10-04 06:44
nu a dzeja kur?
Plaanpraatinjsh	2014-10-04 08:54
Netop skaidrs,no kurienes tās sāpes radās.
klusaisMiileetaajs	2014-10-04 10:50
Sajutu radniecīgu dvēseli. Žēl tikai, ka daiļā dzejniece savā anketā nav foto ielikusi.
forma1961	2014-10-04 15:01
Pārfrāzējot Āci Lapsā-Kur dzeja a?
virvirbams	2014-10-04 22:07
Tūlīt jūtama dzives dziļākās jēgas meklēšana! Autore nesaka tukšus vārdus, kā dažs labs! Patīk un aizrauj vārdi par sirdi, kas gaida smaidu. Tik izjusti spēj uzrakstīt maiga un labi no bērnības kopta dvēsele, paldies par jaukajām rindām meitenei!
virvirbams	2014-10-04 22:07
Tūlīt jūtama dzives dziļākās jēgas meklēšana! Autore nesaka tukšus vārdus, kā dažs labs! Patīk un aizrauj vārdi par sirdi, kas gaida smaidu. Tik izjusti spēj uzrakstīt maiga un labi no bērnības kopta dvēsele, paldies par jaukajām rindām meitenei!
baalzams	2014-10-05 16:42
jūtam līdz.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!