Ferma... jeb Vēl viena bezmiega nakts

Rudens pierakstījis lapas
Lamu vārdu ķekšiem rupjiem
Gailis tup uz mēslu čupas
Buča slaucējai uz pupiem

Jā, patiešām, mani draugi
Baltais piens no govīm nāk
Tas nekas, ka zaļi augi
Paradokss, ja domāt sāk

Elso slaucēja, un ķepas
Nodreb satraukumā man
Smalka valoda te nepas
Gribās būt man negantam

Fermā nakts tik klusi elpo
Atskan klusa nopūtas
Spuldzes gaismā mušas cilpo
Tādas siltas sajūtas

Domas nepabeigtas, īsas
Uzkārtas uz žoga plīvo
Norimušas saldās trīsas
Šonakt atpūtā laiž stīvo

Slaucēja man elpo ausī
Gailis drīz jau dziedāt sāks
Nakts ir pagājusi gausi
Ilgi man vēl prātā nāks

Atvadām vēl krūzi piena
Buču lielu, kaislīgu
Pienākusi jauna diena
Mazliet žēl to bauslību

Rupjiem vārdiem pierakstītas
Rudens lapas krītot čab
Ratos piena kannas glītas
Vecais vāģis čīkst un grab

Varbūt cerības tev zilas
Pārsvarā tās baltas man
Kamdēļ bradāt peļķes dziļas
Labāk dziedi, tā lai skan

Zvaigzne krīt un klusi jautā
Ko vēl, vecais, vēlēsies?
Nāc ar mani čurāt strautā
Kad aiz fermas spēlēsies