peļķes ir manas jūras. souvenir

viss paiet un zūd
pat no mūžīgās mīlas paliek tik stāsts
ko reizēm atceras divi un reizēm neviens
tik izdzisis Jāņu ugunskurs un papardes veldrē
un saullēkts nosarcis sārts

re arī vasara sabirst krāsainās lapās
uz Zemes daudzcietušās sejas
paklājas paklājā kuru ziemā sapnī redz
gumijas zābaku pāri priekšnama stūrī kas slejas

viss paiet un zūd
un arī tas stāsts nomirs ar mums
pierakstīts valodā kuru neviens
nekad nesapratīs

bet pavasarī viss atkal zaļos
un klusās zaļās takās
zem koku zaru zaļajām arkām
vēji pierakstīs jaunu dzeju
par un no sirdīm kas lēnu un trausli
novakares mirdzumā staro
šie lēnie soļi kas maigi pieskaras
Mātes Zemes laimīgai sejai

aiz loga krēslo
un novecojis rudens vējš
rausta plosa un sit
pēdējās pelēkās lapas
jau gandrīz kailajos zaros...