Akā špļāvējs

Es dziļi akā ieskatījos:
Cik gluds tai ūdensspogulis!
Es vēlreiz viņā ieskatījos:
Tad iešpļāvu-
Lai nelīdzens top šis.
Vēl sviedu viņā akmeni
Un vecu kurpju kasti,
Tad mežā nosprāgušo dzeni,
Sen sadragātu leijerkasti.

Es vēlreiz akā ieskatījos:
Un jutos stipri saviļņots!
Cik daudz gan spēju -
Skaistumam un dabai dot!
Peld kuģis, tajā dzenis- matrozis,
Kam knābī leijerkastes rokturis.
Un dzīlēs viļņotās
Dus manis mestais raibais akmenis.

Ja ceļotāj tu garām akai iesi,
Tad noteikti tur padzeries,
Es zinu-
Vilka balsī skaļi smiesies.
Bet tas nekas,
Tas notikums ir mazs:
Tā ir, tā bij un atkal būs,
Ka kāda aka,
Par kāda mākslas darbu kļūs.