Zupa

Kas zilumus un nobrāzumus dziedē
Un aizgājušu draugu pēdas dzēš
Kas matu kušķi galvas virsū kliedē
Un kalendāram lapas nāk plēš

Kas nograuž burtus kapakmeņiem veciem
Un ceļus slēpj uz mājām pamestām
Kas manīt liek gan mugurai, gan pleciem
Par lietām nēsātām un par lietām nomestām

Kas reizēm maz, bet reizēm paliek pāri
Kas bijis gaidītais, ir kļuvis nokavēts
Kas uzsauc „Gatavs!” zupai katlā, kuru vāri
Un cik vēl karotes no tās tev atvēlēts

Kas aizpil nebūtībā pilieniem tik klusiem
Ko nozog televīzija un kafejnīcas lētas
Kas jādod sastrēgumiem, pārpildītiem busiem
Un lasot muļķības, kas rakstītas uz sētas

Man patīk zilumi, kas savā beigu fāzē
Bez lapām kalendārs, ko nesvilināt var
Ja draugu maz, var vairāk ieliet glāzē
Un mazāk runas mani kritizē un skar

Tu gribi zināt, kas tur pil kā kandža?
Varbūt, ka tas ir laiks, bet varbūt entropija
Un zupas katls – veca bleķa bundža
Ko bezpajumtnieks Zaķusalas galā silda