Nodevība.

Kā tu tā varēji izdarīt?
Kā tu varēji nodot mani?
Es jūtos dranķīgi.
Es vēlētos nomirt!
Es raudu.
Un tas ir tikai tevis dēļ.
Es vairs nevaru uzskatīt
Tevi par savu draugu!
Bet varbūt es nezinu īsto iemeslu?
Varbūt es pati esmu vainīga?
Es jau biju tā, kura tevi sāpināja.
Tieši tas ir iemesls,
Kāpēc es raudu...
Manas asaras ir patiesas.
Man tiešām sāp sirds.
Es tomēr esmu tikai cilvēks!
Kurš nevar paciest lielas sāpes.
Bet tagad man ir viss skaidrs.
Es neslēpšu savas asaras.
Tās plūdīs straumēm...
Varbūt tad man būs miers.
Asaras ir atslēgas.
Atslēgas uz tavu sirdi.
Es to tikai tagad sapratu.
Tu man spēji piedod,
Bet es sev ilgi nepiedošu.
Es krāpu pati sevi...
Pat debesis raud par manu nodevību.
Un es zinu,
Ka neesmu vienīgā,
Kurai ir slikti...
Debesu asaras sāk pierimt
Tāpat kā arī manējās.
Bet mana dvēsele raud
Un kliedz pēc apskāviena.
Taču nav neviena, ko apskaut.
Bet varbūt ir?
Manu dvēseli apskaut var tikai
Mans ķermenis un prāts.
Man tagad nav līdz jokiem.
Es tiešām esmu bēdīga...