Par to, kas augšā

Varavīksne, bārenīte, debess puķe vienīgā,
Tevi redzu, tevi plūkšu, melni zilā pļaviņā.
Un lai nesaka ne viens- ir šī puķe mana,
No tās raibā krāšņuma katram pietiks gana.
Tur starp lielām mākoņčupām, baltu aitu bariņā,
Tavi daudzie ziedputekšņi, lejup traucas saskaņā.

Vēlu vēlu, negaiss nāca, saule pieklususi,
Tikai mākons, tikai vēji skrien uz mūsu pusi.

Zili tumša debess pļava, vietām gunis spīd.
Pērkons kājām spārda bungas, nesakot labrīt.
Un lai nesaka ne viens- Pērkontēv, kam rūc?
Tās ir jauki, tā man patīk- dzilnas lietu lūdz.
Varavīksne, krāšņā puķe - vai vēl plauksi rīt?
Man pār galvu tavas lapas, tava rasa krīt.

Vēlu vēlu, negaiss nāca, saule pieklususi,
Tikai mākons, tikai vēji skrien uz mūsu pusi.