Apjausma

Raugos lejup no debesīm zilām:
Uz mežiem kā arumiem pasaules vaigā,
Uz jūru, kas tūkstots skūpstu ir dziļa,
Uz mākoņu alejām, vēji kur staigā,
Uz ceļiem, kas kamolu kamolos tinas.

Tad saprotu pasauli vērojot es.
Tās visas ir dievišķā saprāta ziņas:
Par to, ka mēs visi daiļi un laimīgi,
Lai notiek, kas notikdams,
Mēs mūžīgi maināmies.
Kad nebūšu es, tad paliksi tu,
Lai veidolu citu reiz iegūtu.