Sapnis vasaras naktī

Melns mēness baltu miglu klāja
Pār mēmu mežu, gāršu nekustīgu.
Ar putniem zaros vējš pat nerunāja
Un nakts man šķita bezgalīga:
Jo dzirdēju kā nedzimušie bērni raud,
Par dienām tumšajām, kas nāks,
Par ziemām aukstajām un klusām,
Par likteņiem, kas jūras vaidos krāc,
Par zibeņiem un nežēlīgām krusām.

Vai atnākt tiem un visu skatīt vaigā,
Kā darām to gan es, gan tu?

Mēs baudām vasaras un rudens skūpstus maigos
Un dzeram saules vīnu ozolmucās pildīto.
Bet viņi raud no neziņas un bailēm,
Tie raud, jo nedzird, ka mums nomirt žēl.
Mums žēl, ka zvaigznes turpinās vēl gailēt,
Mums žēl to ciešanu, kas izaugt visiem lika
Mums gribas dzimt un pārdzimt vēl un vēl.