stāsc iz dzīves (vai mos nāves?)

kad es tur biju - neko nejutu
kad kāju spēru - kaut ko sadzirdēju.
kāds pakaļ bļāva:
"ei, tu, sadist! tev galvu noraušu!
tik panāc šurp - un dzīvi tavu bojāšu!"
bet ja jau es te stāvu
tad kāda starpība
vai aizmugurē galvu noraus
vai priekšā nebūtība.
tik ausī maiga balss vēl san:
"es taču tevi mīlu! ko tu dari!
ja kāju spersi, vairs mani neredzēsi!
tik pamēģini un manu nāvi līdzi sēsi!"
mani neinteresē tas, ka viņi bļaustās.
tā mana izvēle - vienalga vai tā šaustās.

un tad es nolēcu no kraujas rudzu laukā
un cerēju, ka manas nedienas ir garām.
pēc brīža man kāds iespēra un teica:
"eu, idiot - celies, projām lasies!"*

*Tad man aizgāja, ka no 10 metru augstuma pašnāvību nav tik viegli izdarīt. es nospļāvos un mani nobrauca smagais, jo šoferīc bija dzēris un viņam izlikās, ka esmu sātans, kurš atnācis norēķināties...